Liekas, šis ir visgrūtākais temats no visiem par ko runāt. Un tomēr. Laiks, aizlidošana uz Mēnesi vai deģeneratīvi smadzeņu bojājumi varmāku vai pāridarītāju nepadara par labu cilvēku un neatceļ viņa nodarījumu. Upura pieredze liek bieži vien izvairīties, ciest vienatnē un nespēt dalīties ar pārdzīvojumu, kas ir intīms, privāts, pazemojošs un traumējošs, tāpēc jautājumi “kas notika, izstāsti man visu” liek bieži vien izjust bailes un pazemojumu vēlreiz. Seksuālās vardarbības vai uzmākšanās upuri tiek piespiesti būt “ērti” ģimenei, kuri cenšas noliegt notikušo vai nevēlas pieņemt realitāti un atbalstīt cietušo. Seksuālo vai intīmo robežu pārkāpšanai nav noilguma. Salīdzinājums, citiem ir sliktāk, ir nevietā. Jebkura pārdzīvojuma vai reakcijas noniecināšana cilvēkus nepadara stiprākus, bet liek vēl vairāk norobežoties un vēl justies nevērtīgākiem. Salauzt cilvēku var divās minūtēs un reizēm atgriezties atpakaļ nav iespējams. Vienīgais, kas var palīdzēt, ir cieņpilna izturēšanās un centieni atbalstīt.