Vispirms precizēsim.

Kāpēc cilvēki sastrīdas, sēžot priekšējos automašīnas sēdekļos, kur viens cilvēks ir vadītāja krēslā un otrs sēž blakus? Šādas situācijas gadās relatīvi bieži un nav nozīmes, kurš sēž pie stūres. Problēma sākas brīdī, kad blakussēdētājs saka, piemēram, ka jābrauc mazliet lēnāk vai iesaucas, ka nupat ir jābremzē, vai, ka būtu laicīgāk jārāda pagrieziens u.t.t. Pēc tam notiek tas, ko mēs jau varam paredzēt iepriekš. Vadītāja lomā esošais cilvēks aizsvilstas.

Tā notika pat ar Džeremiju Klārksonu, kurš uzskatāms par vienu no pasaules zināmākajām “motorgalvām”, kad viņa draudzene Lisa kāda brauciena brīdī pārsteigumā satrūkās un izsaucās, ka nupat vajadzētu būt uzmanīgam. Tas, kas izraisa šādas reakcijas, ir vairāku nosacījumu vienlaicīgas darbības kombinācija.

Cilvēks, kurš tajā brīdī nevada mašīnu un atrodas blakussēdētāja krēslā, ir pilnībā pakļauts situācijai un viņam pār to nav nekādas kontroles. Kontroles zaudēšana būtiski kāpina trauksmes līmeni un padara mūs ne visai spējīgus izturēt spriedzes pilnas situācijas. Tieši otrādi – mēs, jo īpaši tad, ja mums pašiem ir autovadītāja licence, nepārtraukti neviļus sekojam līdzi notiekošajam – visam, kas notiek uz ceļa. Problēma ir šis pats kontroles zudums. Mums nav iespējas bremzēt, kad mums tas būtu licies vēlamāk vai braukt lēnāk, ja nejūtamies komfortabli.

Otrs cilvēks, savukārt, pat situācijā, ja viņš brauc, ievērojot noteikumus, jūtas pakļauts robežu pārkāpšanai. Viņam var būt izjūta, ka mēs “iejaucamies” viņa lēmumos un liekam zaudēt kompetences izjūtu. Strīds iet vaļā uz pilnu jaudu, jo īpaši tad, ja noteikumi patiešām ir arī pārkāpti.

Šādās situācijās vislabāk būtu apstāties un mazliet parunāties. Par to, ka palīdzoši ir atzīt vienam otra jūtas un ka tas, kurš ir pie stūres, var apdomāties, kā ir būt blakus un nespēt neko ietekmēt, savukārt tas, kurš tajā brīdī nevada auto, mēģina atrast apzīmējumus savām izjūtām un izskaidro savas bažas. Tomēr ir vērts paturēt prātā to, ka cilvēks, kurš vai nu labprātīgi, vai situācijas spiests ir uzticējis mums savu dzīvību un veselību, ir jāatbalsta un ja blakus sēdošais saka “brauc lēnāk!”, tas nebūtu jāuztver kā kritika mūsu braukšanas prasmei, bet gan kā signāls tam, ka otrs ir zaudējis kontroles iespēju un tāpēc jūtas ļoti, ļoti neaizsargāts.

Laimīgu ceļu!