Par draudzību


“Man nav draugu…vispār…neviena…bet es ļoti gribētu draudzēties ar kādu…”. Es dažreiz dzirdu šos vārdus no cilvēkiem, kuri atnākuši un terapiju. Tas ir mirklis, kas cilvēks atklāj ko ļoti personisku un šim izteikumam ir ļoti svarīga nozīme – tas daudz ko pasaka par viņu pašu un to, cik svarīgi tas ir konkrētajam cilvēkam. Vispirms būtu jāatrod atbilde uz jautājumu – ko nozīmē draudzība. Kas tas īsti ir?

Draudzība ir emocionāli tuvas attiecības. Ir skaidrs, ka definēt, ko nozīmē “emocionāli tuvas” arī nav tik vienkārši, tomēr vairums cilvēku spēj to aprakstīt un parasti izmanto apzīmējumus “varu uzticēties, mani saprot, mani uzklausa, es varu justies brīvi; mums ir kopīgi temati, man ir viegli ar šo cilvēku u.c.”.

Spēja draudzēties ir sociāla prasme, ko mēs parasti apgūstam diezgan agrā vecumā, tomēr tas nenotiek tāpat vien un uzreiz. Mēs to mācāmies darīt un mums ir vajadzīgi palīgi. Vislabāk ir tad, ja mums ir vecāki un ģimene, vai citi ļoti nozīmīgi cilvēki, kuri iemāca draudzēšanos. Tā sākas ar spēju uzticēties pasaulei un veidot pieķeršanās attiecības, pašvērtējums un attieksme pret sevi. Tomēr tas nav vienīgais, kas ietekmē spēju draudzēties. To var iespaidot arī temperaments un t.s. psihisko procesu norises specifika, piemēram, tendence būt vairāk ekstravertam vai introvertam. Abi šie varianti ir lieliski un ja jūs jautātu man, man ļoti patīk tieši introverti cilvēki, tomēr introvertam cilvēkam šīs pasaules attiecības sagādā vairāk izaicinājumu, kaut vai tāpēc vien, ka viņš ir tāds, kāds ir – šādi cilvēki nav skaļi, necenšas būt uzmanības centrā un ir tendēti pamanīt nianses, kuras dažreiz mēdz ilgi analizēt un pārdomāt, nereti atrodot izskaidrojumu, ka draudzēšanās neizdodas, jo kaut kāda problēma ir viņos. Tā nav taisnība – viņos nav problēma, problēma nosacīti ir cilvēku dažādība. Vecāki jeb citi tuvie cilvēki var palīdzēt izskaidrot, kāpēc cilvēki ir atšķirīgi un iedrošināt draudzību. Protams, gadās grūti brīži – mēs jūtamies vīlušies vai apbēdināti, tāpēc, ka attiecībās kaut kas ir nogājis greizi vai ir notikušas strauja attiecību pārmaiņas. Šādās situācijās ir svarīgi atbalstīt un izskaidrot, ka tas var nebūt saistīts ar mums, bet gan ar citiem cilvēkiem un apstākļiem. Var gadīties, ka mēs mēģinām iedraudzēties ar egocentrisku vai pašlabumu meklējošu cilvēku un tas neizdodas. Tas var radīt ciešanas un jautājumus “vai es esmu pietiekami labs?”. Dažreiz cilvēks var kļūt par mobinga upuri un pilnīgi nepamatotu vai pat absurdu iemeslu dēļ kāds draudzību ar šo cilvēku pārtrauc. Tad jo vairāk ir svarīgi sniegt skaidrojumu un atbalstu, mēģinot attīstīt spēju uztvert sevi kā cilvēku, kurš ir pelnījis labu attieksmi, mīlestību, draudzību un jebko citu, ko piedāvā labas un vērtīgas attiecības.

Draudzība ir abpusējs process. Ja jūs jūtat, ka ļoti daudz enerģijas ieguldāt no savas puses un nesaņemat atbildi, apdomājiet, kas tam varētu būt pamatā? Vai ir kas izmainījies tā cilvēka dzīvē, kurš jums vairs neatbild ar to pašu? Varbūt viņš vai viņa vienkārši nespēj īstenot draudzību no savas puses? Nevainojiet sevi, pirms esat sapratuši, kas īsti notiek. Savukārt, ja jums rodas izmantotības sajūta vai tāds iespaids, ka tikai jūs uzturat draudzību, apsveriet, ko tieši jums dod šīs attiecības. Iespējams, jums ir tendence censties izpatikt vai jūs izjūtat dziļu nedrošību un pietrūkst pašpārliecības? Tad to noteikti var mainīt – mēģinot sevī atrast labās īpašības, resursus, veidot labvēlīgu un laipnu attieksmi pret sevi, kur tieši jūs kļūstat par labu draugu vispirms sev un tad, kad tas ir izdevies, kļūstat gatavāki draudzēties ar citiem. Draudzība ir bezatlīdzības process, tomēr tam ir jāsniedz izjūta, ka arī otra puse ir ieinteresēta draudzēties. Ja tā nav, varbūt ir jāveido jauna draudzība. Laika gaitā notiek arī citas pārmaiņas – mēs nobriestam kā personības, mainās mūsu intereses, dzīvesvieta, dzīves dinamika un prioritātes – arī tas var ietekmēt draudzību.

Labā ziņa ir tā, ka attiecības ir iespējams veidot apzināti, vispirms sadraudzējoties ar sevi un atrodot atbildes uz jautājumiem par draudzības nozīmi mūsos pašos – un ja tā, tad draudzība agrāk vai vēlāk noteikti izdosies! 🙂