Par mēģināšanu, sevis atrašanu un to, ka reizēm neizdodas uzreiz


Dzīve nav vienkārša lieta. Ir skaidrs, ka ceļš uz sevi un to, ko mums gribētos darīt visvairāk, nav nemaz tik viegls. Dažreiz mums ir nepieciešams laiks, lai mēs noskaidrotu, ko tad īsti gribam darīt. Var būt, ka mūs sākotnēji nevirza mūsu pašu idejas un ambīcijas. Var būt, ka tas ir kaut kas par citiem cilvēkiem – vecākiem, skolas biedriem vai cilvēkiem, ko esam apbrīnojuši vai kuri mums ir iedvesuši domu, ka mums jākļūst par kaut kādas noteiktas profesijas pārstāvjiem.

Ēriks Ēriksons, vācu izcelsmes amerikāņu psihoanalītiķis, Pulicera balvas laureāts, savulaik runāja par savdabīgu moratoriju – laiku, kurš nepieciešams sevis atrašanai. Dažreiz tāds laika posms mums patiesi ir nepieciešams, jo īpaši tad, ja mums padodas vairākas lietas vai mēs esam tendēti nodoties radošām aktivitātēm. Spiediens, ko izjūt jauni cilvēki attiecībā uz lēmuma pieņemšanu par savu nākotni (“kas tad tu būsi, izlēmi?”), nenieka nepalīdz. Izeja no šīs situācijas ir sevis izzināšana – kādu dzīves stilu es izvēlos, kas man vairāk patīk – darbs vienatnē vai ar cilvēkiem, vai es gribu atbildēt par rezultātu vai neuzņemties atbildību par veicamo darbu kopumu, vai es gribu noteikt savu darba laiku vai izvēlēties slodzes apjomu, būt ofisā vai strādāt no mājām. Iespējams, kādam nepieciešams ilgāks laiks, nekā cilvēkam, kurš sapņo par savu nodarbi no pirmās klases.

Var un drīkst būt dažādi. Dažreiz atklāsme par to, ka nedarām to, ko patiesībā vēlamies, nāk pēc laba laika. Tomēr – nekad nav par vēlu. Vissvarīgākais šajā procesā – mēģiniet izturēties pret sevi laipni un pamēģiniet iztēloties, kā tas izklausītos, ja jūsu situāciju novērtētu kāds labs draugs vai laipns cilvēks, kuram jūs uzticaties? Visticamāk, viņš varētu teikt:”Mēģini un Tev izdosies, pat ja ne uzreiz, kaut kad tas notiks! Tici sev, izzini sevi, ļauj sev mācīties un pētīt – pamazām viss noskaidrosies un Tu atradīsi to, kas Tev sniedz vislielāko gandarījumu!”.